Minimālisma stils izveidojās pēc Otrā pasaules kara. Tā saknes galvenokārt nāk no Amerikas Savienotajām Valstīm, kur 20. gadsimta 60. un 70. gados, virkne Ņujorkas mākslinieku savus darbus sāka veidot uz dažādu ģeometrisku abstrakciju pamatiem
Dizains un stils ir vienas no mūsu apkārtējas vides svarīgākajām sastāvdaļām, jo balstoties uz šiem diviem konceptiem ir veidota mums apkārt esošā arhitektūra, mēbeles, kuras mēs izmantojam, mājas, kurās mēs dzīvojam. Viens no šādiem dizaina virzieniem, kurš pēdējā laikā ir kļuvis ļoti populārs un iemīļots, ir minimālisms.
Minimālisma stils izveidojās pēc Otrā pasaules kara. Tā saknes galvenokārt nāk no Amerikas Savienotajām Valstīm, kur 20. gadsimta 60. un 70. gados, virkne Ņujorkas mākslinieku savus darbus sāka veidot uz dažādu ģeometrisku abstrakciju pamatiem. Taču arī Eiropā var atrast šī mākslas stila pirmsākumus, jo ap to pašu laiku arī Eiropas mākslinieki pievērsās ģeometrisku formu un abstraktu zīmējumu kombinācijai, kas it kā ir minimālisma aizsākums.
Minimālismu var sastapt kā interjera dizainā, tā mākslā, apģērba dizainā un pat mūzikā. Interjers un arhitektūra minimālisma dizainā atgādina ļoti vienkāršu stilu, kurā tiek izmantoti tikai paši nepieciešamākie elementi. Var teikt, ka minimālisma interjers iet roku rokā ar askētismu, jo minimālisma stilā ieturētas telpas tiek veidotas ļoti vienkāršas, un tajās parasti atrodas maz mēbeles. Nosacījums, pēc kura vadās minimālisma interjera dizaineri ir, ka visam, kas atrodas telpā, ir jābūt savam pielietojumam, piemēram, nereti minimālisma interjeros viena lieta kalpo divu vietā – grīda ir arī radiators, vai galds ir arī krēsls.
Minimālisma arhitektūra modē nāca 1980. gados divās lielās pilsētās – Ņujorkā un Londonā, un vēl līdz šim daudzi arhitektūras projekti tiek ieturēti tieši minimālisma stilā. Šim stilam arī arhitektūrā raksturīga vienkāršība, vēss apgaismojums, balta krāsa un plašas telpas ar maz mēbelēm tajās.
Šī stila gleznotāji labprāt iluzionārās, fiktīvās un bilžu gleznas izvēlējās aizstāt ar burtiskiem zīmējumiem, kuri atgādināja kustību, piemēram, vienkāršas gleznas ar abstraktām līnijām vai telpiski zīmējumi, kuros attēlotas ģeometriskas formās bija vispopulārākie minimālisma stila virzieni.
Modē par minimālisma stilu dēvē ģērbšanās stilu, kurā dominē taisnas, vienkāršas līnijas un silueti, tīras krāsas, vienkāršs ģērbšanās stils, bez daudz aksesuāriem vai izteiktiem akcentiem. Parasti minimālisma stila piekritēji valkā tādus toņus kā melnu, pelēku, baltu, bēšu vai kādu citu ļoti neitrālu krāsu.
Arī literatūrā var sastapt minimālisma vēsmas. Šādos darbos parasti nav sastopama liekvārdība, tiem ir mazāks apjoms, taču doma ir izteikta skaidri un saprotami. Nereti dažādas nozīmes minimālisma literatūrā autori atļauj noteikt kontekstam, nevis skaidri uzraksta kādas lietas vai notikuma nozīmi. Slavenākie minimālisma rakstnieki ir Ernests Hemingvejs, Čarlzs Bukovskis, K.J. Stīvens un citi..
Un interesanti, ka arī mūzikā minimālisms tiek minēts kā viens no stiliem. Minimālisma mūzika radās ap 1970. gadu, kad Maikls Ņūmens minimālisma mākslas konceptu centās atdarināt arī mūzikā. Minimālisma mūzikas skaņdarbos bieža parādība ir atkārtojums. Šādu mūziku sauc arī par sistēmas mūziku jeb datoru mūziku.
Dizains un stils ir vienas no mūsu apkārtējas vides svarīgākajām sastāvdaļām, jo balstoties uz šiem diviem konceptiem ir veidota mums apkārt esošā arhitektūra, mēbeles, kuras mēs izmantojam, mājas, kurās mēs dzīvojam. Viens no šādiem dizaina virzieniem, kurš pēdējā laikā ir kļuvis ļoti populārs un iemīļots, ir minimālisms.
Minimālisma stils izveidojās pēc Otrā pasaules kara. Tā saknes galvenokārt nāk no Amerikas Savienotajām Valstīm, kur 20. gadsimta 60. un 70. gados, virkne Ņujorkas mākslinieku savus darbus sāka veidot uz dažādu ģeometrisku abstrakciju pamatiem. Taču arī Eiropā var atrast šī mākslas stila pirmsākumus, jo ap to pašu laiku arī Eiropas mākslinieki pievērsās ģeometrisku formu un abstraktu zīmējumu kombinācijai, kas it kā ir minimālisma aizsākums.
Minimālismu var sastapt kā interjera dizainā, tā mākslā, apģērba dizainā un pat mūzikā. Interjers un arhitektūra minimālisma dizainā atgādina ļoti vienkāršu stilu, kurā tiek izmantoti tikai paši nepieciešamākie elementi. Var teikt, ka minimālisma interjers iet roku rokā ar askētismu, jo minimālisma stilā ieturētas telpas tiek veidotas ļoti vienkāršas, un tajās parasti atrodas maz mēbeles. Nosacījums, pēc kura vadās minimālisma interjera dizaineri ir, ka visam, kas atrodas telpā, ir jābūt savam pielietojumam, piemēram, nereti minimālisma interjeros viena lieta kalpo divu vietā – grīda ir arī radiators, vai galds ir arī krēsls.
Minimālisma arhitektūra modē nāca 1980. gados divās lielās pilsētās – Ņujorkā un Londonā, un vēl līdz šim daudzi arhitektūras projekti tiek ieturēti tieši minimālisma stilā. Šim stilam arī arhitektūrā raksturīga vienkāršība, vēss apgaismojums, balta krāsa un plašas telpas ar maz mēbelēm tajās.
Šī stila gleznotāji labprāt iluzionārās, fiktīvās un bilžu gleznas izvēlējās aizstāt ar burtiskiem zīmējumiem, kuri atgādināja kustību, piemēram, vienkāršas gleznas ar abstraktām līnijām vai telpiski zīmējumi, kuros attēlotas ģeometriskas formās bija vispopulārākie minimālisma stila virzieni.
Modē par minimālisma stilu dēvē ģērbšanās stilu, kurā dominē taisnas, vienkāršas līnijas un silueti, tīras krāsas, vienkāršs ģērbšanās stils, bez daudz aksesuāriem vai izteiktiem akcentiem. Parasti minimālisma stila piekritēji valkā tādus toņus kā melnu, pelēku, baltu, bēšu vai kādu citu ļoti neitrālu krāsu.
Arī literatūrā var sastapt minimālisma vēsmas. Šādos darbos parasti nav sastopama liekvārdība, tiem ir mazāks apjoms, taču doma ir izteikta skaidri un saprotami. Nereti dažādas nozīmes minimālisma literatūrā autori atļauj noteikt kontekstam, nevis skaidri uzraksta kādas lietas vai notikuma nozīmi. Slavenākie minimālisma rakstnieki ir Ernests Hemingvejs, Čarlzs Bukovskis, K.J. Stīvens un citi..
Un interesanti, ka arī mūzikā minimālisms tiek minēts kā viens no stiliem. Minimālisma mūzika radās ap 1970. gadu, kad Maikls Ņūmens minimālisma mākslas konceptu centās atdarināt arī mūzikā. Minimālisma mūzikas skaņdarbos bieža parādība ir atkārtojums. Šādu mūziku sauc arī par sistēmas mūziku jeb datoru mūziku.